Latvijas Republikas Satversme un Darba likums nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu un šo likuma prasību nedrīkst ignorēt ne darba devējs, ne darbinieks.
Atvaļinājuma ilgums.
Atvaļinājums tiek piešķirts par darbinieka nostrādāto individuālo darba gadu. Piemēram, ja darbinieks sācis strādāt 2020. gada 1. janvārī, viņa individuālais darba gads sākas 1. janvārī un ilgst līdz 2021. gada 31. decembrim un par šo periodu pienākas ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, kas nedrīkst būt īsāks par 4 kalendāra nedēļām. Brīvdienas (sestdienas un svētdienas) ietilpst ikgadējā atvaļinājuma dienu skaitā (4 nedēļu sastāvā ir arī 8 brīvdienas, nevis 28 darba dienas), bet atvaļinājumā neieskaita svētku dienas (arī tās, kas iekrīt brīvdienās). Tātad atvaļinājums tiek pagarināts par tik kalendārajām dienām, cik svētku dienu iekrīt atvaļinājuma laikā.
Tiesības uz pilnu atvaļinājumu par pirmo darba gadu darbiniekam rodas jau pēc 6 nostrādātiem mēnešiem. Tomēr darbiniekam jārēķinās, ka šādā gadījumā atvaļinājums daļēji tiek piešķirts un apmaksāts avansā, tātad, ja darbinieks pārtrauks darba attiecības, nenostrādājot veselu darba gadu, darba devējam būs tiesības ieturēt pārmaksāto atvaļinājuma naudu.
4 nedēļu atvaļinājums pienākas jebkuram darbiniekam neatkarīgi no tā, vai darbinieks strādā pilnu vai nepilnu darba laiku – tātad uz darbinieku, kas ir nodarbināts nepilnu darba laiku, attiecināmi tādi paši noteikumi kā uz darbinieku, kas ir nodarbināts normālu darba laiku.
Piešķirot atvaļinājumu, darba devējam pēc iespējas jāņem vērā darbinieka vēlmes. Darba likums paredz tiesības ikgadējo atvaļinājumu piešķirt arī pa daļām, taču šāda atvaļinājuma dalīšana pa daļām ir pieļaujama tikai pusēm vienojoties, turklāt viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par 2 nepārtrauktām kalendāra nedēļām, savukārt pārējās 2 nedēļas var dalīt arī dienās.
Atvaļinājuma nauda.
Atvaļinājuma naudas aprēķināšanas princips ir iestrādāts Darba likuma 73. pantā. Darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā. Vidējā izpeļņa aprēķināma par pēdējiem 6 kalendāra mēnešiem no darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām. Lai aprēķinātu atvaļinājuma naudu, dienas vidējo izpeļņu no darba samaksas, ko darbinieks ir nopelnījis 6 mēnešu laikā, reizina ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā.
Slimošana atvaļinājuma laikā.
Ja darbiniekam atvaļinājuma laikā gadās saslimt vai saslimst darbinieka ērns, ģimenes ārstam noteikti jāpieprasa noformēt darbnespējas lapa un darbiniekam par slimošanu jāpaziņo savam darba devējam. Ar darba devēju jāvienojas arī par atvaļinājuma pārcelšanu vai pagarināšanu par slimības dienām – darbinieks nedrīkst patvaļīgi, bez vienošanās ar darba devēju pagarināt sev atvaļinājumu par slimošanas laiku.
Darbinieks nevēlas iet atvaļinājumā.
Ja darbinieks nevēlas iet atvaļinājumā, darba devējam viņš jānosūta tajā ar rīkojumu. Rīkojuma ignorēšana un neievērošana bez pamatota iemesla būs darba disciplīnas pārkāpums.